Par galda spēli "Laiks biznesam"

Viss sākās ar Ziemassvētku dāvanu meklēšanu. Parasti Ziemassvētki un Jaunais gads tika svinēts ģimenes lokā, taču tagad man ir pašam sava ģimene un šos svētkus "esam sadalījuši" – Ziemassvētkus svinam pie sievas vecākiem, bet Jauno gadu pie manējiem. Tā kā man ir sešas māsas, tad manējo ģimene ir diezgan liela un visiem dāvanas izdomāt ir diezgan problemātiski, tāpēc pēdējos gadus mēģinām atrast kādu kopīgu dāvanu. Viena no lieliskām kopīgām dāvanām ir kāda galda spēle.

Pateicoties lielajai ažiotāžai par spēli "Scrabble", nolēmām, ka varētu dāvināt to. Taču kad pienāca iegādes brīdis, visur šī spēle latviešu valodā bija beigusies, tāpēc nācās domāt par alternatīvām. Jāņa Rozes grāmatnīcā spēle "Laiks biznesam" bija nolikta goda vietā un tā pievērsa manu uzmanību. Tādu iepriekš nebiju redzējis un tā kā pats esmu uzsācis biznesa gaitas, ieinteresējos. Turklāt izrādās, ka tā ir ražota tieši mūsu pašu Latvijā! Tikai pēc tam uzzināju, ka esmu iegādājies vienu no 1000 eksemplāriem. :)

Galda spēli nolēmām izmēģināt jau vecgada vakarā. Nekas prātīgs gan nesanāca, jo paralēli notika TV skatīšanās un citas aktivitātes, kas īsti neļāva izbaudīt spēles gaitu. Tomēr zināms priekšstats radās.
Iepriekš esmu spēlējis biznesa spēli skolā ekonomikas stundās. Tur arī bija līdzīgs process - jānosaka saražotās produkcijas cena, daudzums u.tml. Tikai tur bija vēl papildu komponenti, piemēram, reklāmas ieguldījumi.

Kopumā spēle vienkāršā veidā parāda biznesa un tirdzniecības pamatprincipus, kā arī attīsta nepieciešamās iemaņas un domāšanu uzņēmēja prātā. Protams, vienreiz izspēlējot un uzvarot šajā spēlē, tāpēc uzreiz nekļūsi par veiksmīgu uzņēmēju arī reālajā dzīvē. Tomēr šeit iepazīsti tirgus veidošanās principus un mēģini saprast stratēģijas, plānošanas un prognozēšanas nozīmi. Saražoto produktu pieprasījums gan ir ļoti vienkāršots, jo reālajā dzīvē diez vai patērētāji tā vienkārši paziņos, ka viņiem vajag, piemēram, 15 tonnas ar produktu. Taču kā princips ir labs. Tas neattiecas uz izejvielu tirgu, jo dzīvē var prognozēt, cik daudz ir pieejamas izejvielas.

Spēles gaita ir vienkārša un saprotama, kas ļauj veiksmīgi spēlēt arī manām mazajām māsām, tomēr arī pietiekami interesanta, lai piesaistītu pieaugušo cilvēku auditoriju. Brīžiem mazās māsas uz mani bija dusmīgas par pielietotajām privilēģijām vai dažādiem citiem "trikiem" un neuzskatīja šādas rīcības par "godīgām". Taču šādas epizodes diezgan nesāpīgā veidā parāda arī realitātē esošās situācijas, kas attēlo principu "bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie nabagāki". Tajā pašā laikā ir iespēja pierādīt, ka ar attiecīgām zināšanām un domāšanu ir iespējams izrauties no "nabago gala" un gūt panākumus.

Darbošanās tonnās un tūkstošos pieradina spēlētājus pie lielajiem apmēriem un iemāca domāt ar vērienu. Parāda, cik tas ir vienkārši. Spēlē tas ir arī viegli, atšķirībā no realitātes. Tomēr abos gadījumos – vienkārši.
Patieso spēles vērtību gan varētu novērtēt tikai pēc daudzām spēlēšanas reizēm. Līdzīgi kā Roberta Kijosaki bagātais tētis viņam bērnībā bieži lika spēlēt Monopolu. Par to Roberts savā un Donalda Trampa kopdarbā „Kāpēc mēs gribam, lai jūs kļūtu bagāts” raksta: „Spēlēdams es mācījos un sāku izprast, kāda loma ir ekonomiskajām svirām, kontrolei, jaunradei, darbības paplašināšanai un prognozējamībai. Pēkšņi kādu dienu, kad šo spēli biju spēlējis vismaz tūkstoš reižu, man prātā pavīdēja acumirklīga nākotnes vīzija – lielas bagātības vīzija.” Tā viņš uzsver spēļu nozīmi personības izaugsmē gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo spēles imitē praktisku darbību un tādējādi šīs prasmes nostiprināt daudz efektīvāk nekā, piemēram, tikai lasīšana vai lekciju klausīšanās. Arī pats R. Kijosaki ir radījis galda spēli – „CASHFLOW” (ceru arī to kādreiz uzspēlēt). Tāpēc jo īpaši priecājos, ka Latvijā ir radīta biznesa spēle, kas mums pirmajiem dod iespēju praktiski nomēģināt uzņēmuma vadīšanu un izkopt izprati par R. Kijosaki minētajām lietām.

Spēlējot spēli radās dažas neskaidrības, ko vajadzētu precizēt noteikumos.
Izvelkot produktu pieprasījuma kartīti ar valsts pasūtījumu loģiski būtu, ka katrs spēlētājs iesniedz piedāvājumu, cik viņš var saražot un tikai uzvaras gadījumā saražo attiecīgo daudzumu preces (kā jau ar valsts konkursiem). Tomēr par to spēles noteikumos nekas nav minēts un var saprast, ka ikviens konkursa dalībnieks zaudē „saražoto” produkciju, bet naudu saņem viens.
Vēl viena lieta – vai iegūto uzņēmuma stabilitāti var izmantot jebkurā brīdī un „pilnā apmērā”, t.i. esot „dubultstabilam” paiet divus lauciņu atpakaļ.
Uz spēles beigām mēdz uzkrāties diezgan daudz privilēģiju kartītes (īpaši atvieglotajā variantā) un nevar atcerēties, kuras no privilēģiju kartītēm, kuram pretiniekam ir. Savukārt ir arī tāda privilēģijas kartīte, kas dod iespēju atņemt jebkuru kartīti no cita spēlētāja pēc izvēles. Vai šajā gadījumā vajag atklāt kādas kartītes, kuram ir? Vai arī jāpaļaujas uz atmiņu?
Atvieglotajā variantā katrā aplī ikviens spēlētājs izvelk pa vienai privilēģijas kartītei. Daudzas privilēģiju kartītes paredz pastāvīgā klienta izsoli. Vai šajā gadījumā pastāvīgais klients nonāk uzreiz kartītes izvilcējam vai arī tomēr tiek veikta izsole (jo „parastajā” variantā arī kartītes tiek izsolītas)?

Iespējams, ir vērts apdomāt par kāda neprognozējama „spēka” ietekmi uz visiem spēlētājiem. Piemēram, papildu kartītes ar ziņu par nodokļu paaugstināšanu vai „nelabvēlīgiem apstākļiem” samazinot iepirkto izejvielu daudzumu. Dažas no šādām lietām gan jau ir iekļautas, piemēram, patēriņa tirgū „Krīze. Patērētāji pieprasa 0 tonnas” vai privilēģiju kartīte ar „Tiek sabojāta puse izejvielu visiem spēlētājiem”.

Par spēli
"Laiks Biznesam" ir uz ekonomikas modeļa pamata izveidota galda spēle uzņēmējdarbībā, kura, ļaujot spēlētājam iejusties uzņēmuma vadītāja lomā, atspoguļo biznesā notiekošos procesus.
Šī spēle domāta galda spēļu cienītājiem vecumā no 10 gadiem un tiem, kas vēlas iepazīt vai izmēģināt savus spēkus uzņēmējdarbībā.
Vairāk informācijas www.laiksbiznesam.lv

Agnis Bušs