Īsumā – 2012. gadā man bija iespēja paviesoties Papes ornitoloģiskajā stacionārā divas reizes un šis ir apraksts gan par piedzīvoto Papē uz vietas, gan pa ceļam. Pirmo reizi no putniem dominēja somzīlītes, bet otro – zeltgalvīši. Tāpēc arī tādi apakšvirsraksti.
“Putni dabā” izbrauciens uz Papi somzīlīšu zīmē
Maršruts: Rīga (A)–Babītes ezers (B)–Sātiņu dīķi (C)–Skrundas dīķi (D)–Pape (E)–Liepāja (Karosta; F)–Saraiķi (G)–Rīga (H)
Skatīt lielāku karti
Piektdienas, 2012. gada 20. jūlijā, plkst. 8.30 piebraucu pie t/c “Spice”, kur mani jau gaida ceļa biedri Ieva Grīnerte un Jurģis Šuba. Tūlīt jau arī pievienojas Niklāvs Lizbovskis un dodamies ceļā. Brauciena galvenais mērķis ir nokļūt Papē uz putnu uzskaišu semināru, taču izmantojam izdevību un iekļaujam arī “Putni dabā” izbrauciena elementus, lai brauciena laikā iegūto informāciju un materiālus varētu izmantot publicēšanai žurnālā “Putni dabā”. Jāpiebilst, ka no pieturas punktiem tā kārtīgi esmu bijis tikai Papē (semināra norises vietā) un nedaudz arī Liepājā. Iespējams arī Sātiņu un Skrundas dīķos, taču tad ātri garāmejot, kad īsti nepiefiksēju iespējamos labumus šajās vietās.
Pirmā pieturvieta ir paredzēta Babītes ezers. No nelielas aptaujas noskaidroju, ka šī ir potenciāli ļoti laba putnu vērošanas vieta, taču nelabprāt atzīta putnu vērotāju vidū. Tas varētu būt skaidrojums ar samērā grūto pieejamību pie ezera pārskatāmību. Visapkārt ir arī privātās zemes, kas sarežģī likumīgu piebraukšanu. Situāciju varētu uzlabot kāda putnu vērošanas torņa uzbūvēšana. Mūsu gadījumā mēģinājām tikt pie ezera pēc nostāstiem no DR puses. Tā kā iepriekš te nebiju bijis, pārliecības par pareizāko piebraukšanas ceļu nebija, taču mēģinājām. Lai gan līdz pašam atklātam ūdenim tikt neizdevās, tikām līdz niedrājam un kaut kādam mitrumam. Tālumā pārlidoja LBG (lielais baltais gārnis), vairakkārt parādījās melnais zīriņš un labi bija apskatāma lielā čakste. Turpat niedrītēs dziedāja ceru ķauķis, kurš ļāva sevi arī apskatīt. Joka pēc apspriedām arī iespējas sastapt grīšļu ķauķi ceru ķauķa vietā, taču nekādu variantu to, protams, te sastapt nebija. Neiztikām arī bez niedru lijas, kura parasti uzturas šādās vietās. Pirmā pieredze pie Babītes ezera ir gūta un cerams nākotnē šī vieta sevi parādīs kā lieliska putnu vērošanas vieta. Savā ziņā līdzīgi kā ar Kaņiera ezeru, kad pēc torņa uzbūvēšanas tā tiek atzīta par vienu no labākajām putnu vērošanas vietām.
Tālāk dodamies uz Sātiņu dīķiem pie Saldus. Arī šeit pilnīgas pārliecības par zināšanām atrast īstās vietas nav, taču Jurģis šajā vietā ir bijis, kas nedaudz palīdz vismaz ar ceļa atrašanu. Šeit uzreiz ir jūtama daudzu putnu klātbūtne – paugurknābja un ziemeļu gulbji, dzērves, lielie ķīri. Interesantākā daļa šķita Lieknas dīķi, kur samērā tuvu varēja vērot dažādus mazos putnus, kuri labprāt pozēja fotoaparātam. Arī paugurknābja gulbju ģimene priecēja acis. Lielu sajūsmu iedvesa somzīlīšu daudzums – gan jaunie, gan vecie putni. Uz zivju barotavu “torņiem” gozējās melnspārnu kaija un mājas baloži, bet par samērā interesantiem novērojumiem varētu atzīt meža zosu ģimenes. Meža zosis Latvijā atzītas par retām ligzdotājām, taču tāda sajūta, ka tās Latvijā iedzīvojas arvien vairāk. Būtu interesanti savākt vairāk informācijas par meža zosīm Latvijā. Iespējams, pat varētu izsludināt par gada putnu? Diezgan interesanta izrādījās gaismu spēlē sugu noteikšanā. Vājos gaismas apstākļos pat parastu sugu noteikšana var izrādīties samērā grūts uzdevums. Tā tas sanāca arī ar tālu esošu pīli. Teleskopā to varēja saskatīt, taču pēc krāsu toņiem apmākušos laika apstākļu laikā lāgā neatbilda iespējamajiem variantiem. Kad uzspīdēja saule, izrādījās, ka tā ir visparastākā meža pīle. Ar laiku, protams, pieredze sugu noteikšanā šādos apstākļos aug, taču arī tad gaismas var izstrādāt dažādus jokus. Par iespaidīgāko novērojumu tika atzīts jūras ērgļa “aplidojums”, kad virs mūsu galvām riņķoja jaunais putns, bet pēc kāda laika parādījās arī pieaugušais putns.
Skrundas dīķu apciemojums sanāk kā iespēja izmantot “Putni dabā” 2010/3-4 numurā publicēto aprakstu par šo putnu vērošanas vietu. Arī šeit somzīlītes izrādījās pilnā krāšņumā. Par nu jau “tradicionālu” apskates objektu kļuva arī melnais zīriņš, kuru redzējām arī Babītes ezerā un Sātiņu dīķos. Samērā dīvaini melno zīriņu redzēt jau trešo reizi dienā, ja ikdienā neapmeklē šim putnam piemērotās ligzdošanas vietas. Pārāk liela sugu daudzveidība netika novērota, jo putnus vērojām tikai no viena gala un vislielākā sugu daudzveidība sastopama migrācijas (ne ligzdošanas sezonas) laikā.
Braucot tālāk mūsu kompāniju papildināja arī Kristīne Čehoviča, kuru sagaidījām Skrundas autoostā. Diemžēl, nevarējām uzņemt vēl vienu ceļa biedru, lai dotos bišu dzeņos Saraiķos. Taču beigās nolemjam šo izbrauciena sastāvdaļu atlikt uz atpakaļceļu, lai pagūtu iekārtoties Papes ornitoloģiskajā stacionārā, kā arī nogurums darīja savu. Turklāt bišu dzeņu apskate pašās ceļojuma beigās dotu lielisku punktu uz “i”!
Tā kā mainījās plāni par bišu dzeņiem, varējām atļauties paņemt arī vēl vienu ceļabiedru Mārtiņu Vaišļu no Rucavas, kur piebraucām pirms viņa pie leģendārā veikaliņa “Kukulītis”. Šī bija iespēja atvilkt elpu ar kādu saldējumu pirms nokļūšanas Papē. Ilgi nebija jāgaida un draudzīgi dodamies tālāk. Papē esmu bijis vairāk nekā dažas reizes, bet šoreiz nedaudz samulsināja ceļa atrašana, jo nebija ierastās norādes uz mazo celiņu (tā esot nolauzta). Vēl lielāku jautrību radīja zemās un pilnās mašīnas pārvietošanās pa pašvaldības ierādīto ceļu uz Papes bāzi, tāpēc ceļa biedri nolēma turpināt ceļu līdz bāzei kājām. Nezinu, vai pa ceļam viņi kaut ko redzēja, taču nokļūstot galā mani sagaidīja nedaudz izbrīnītie ģīmji – kāpēc esmu ieradies viens. Varējām ieēst leģendāro Oskara Keiša māmiņas gatavoto soļanku un gatavoties semināra pirmajam pārbaudījumam. Bet par tālāko semināra gaitā, lai pastāsta Ieva: lasīt rakstu Putnu uzskaišu seminārs Papē, Putni dabā 2012/3-4.
Atpakaļceļu no semināra uzsākām svētdienas saulainajā dienā pirms tam vēl izmantojot iespēju izklaidēties Baltijas jūras viļņos (cik esmu bijis Papē, parasti peldēšanās izvēršas par lēkāšanu un niršanu viļņos, ne ierasto peldēšanu, kāda tā būtu ezerā vai upē). Niklāvs paliek Papē uz ilgāku laiku, tāpēc viņa vietu mašīnā ieņem “pašpasludinātais Papes Imperators” Ivo Dinsbergs.
Pirmā pietura atpakaļceļā ir Liepāja, kur par pavadoni esam sarunājuši Latvijā diezgan labi pazīstamo putnu fotogrāfi – Selgu Bērziņu. Galvenās mērķsugas ir melnkakla gārgale Karostas kanālā un, protams, cekulainie cīruļi, kurus Liepājā esot iespējams sastapt vienmēr. Tomēr abas šīs sugas mums negribēja tik viegli doties rokās. Sākotnēji plānotās vienas stundas vietā Liepājā pavadījām trīs stundas un melnkakla gārgale tā arī mums neparādījās, lai arī izstaigājām teju visu Karostas kanālu līdz pat jūrai. Savukārt cekulaino cīruļu meklējumus ļoti iespaidoja labi saulainā diena pēc ilgāka laika un to sastapšanas vietā pie jūras ļoti aktīvi izmantoja atpūtnieki (svētdienas diena kā nekā). Bija pat nedaudz dīvaini staigāt starp peldkostīmos ģērbtām dāmām un kungiem ar binokļiem un fotoaparātiem rokās. Ieskaidro nu, ka esi atnācis vērot putnus. Turklāt cīruļi, acīmredzot, arī vēlējās izmantot karsto dienas vidu atpūtai un mums nerādījās. Kad gājām prom no piekrastes, pacietīgajai un acīgajai Ievai izdevās ieraudzīt un nofotografēt kādu cīruli. Pēc tam gan uz īsu brīdi tos arī manījām garāžu kooperatīva galā. Vēlreiz apstiprinās patiesība, ka ir reizes, kad putnus nevar kārtīgi apskatīt pat pilnīgi drošās to sastapšanas vietās. Tas arī nodrošina pārsteiguma momentus putnu vērošanas laikā – dažreiz sanāk pat redzēt ko interesantāku par cerēto. Jau dodoties prom, Ievas interesi piesaistīja gredzenūbeles uz ceļa, kas bija jauna redzētā suga. Vismaz kaut kāda kompensācija par neredzēto melnkakla gārgali un tikai īsi redzētos cekulainos cīruļus. Bet nekas, nākamā vieta ir ļoti daudzsološa…
 |
| Vērojam putnus pie Liepājas moliem. Foto: Ieva Grīnerte |
 |
| Gredzenūbele. Foto: Ieva Grīnerte |
Nākamā apskates vieta ir Saraiķos. Runā, ka tur sastopami krāšņie bišu dzeņi. Pēc pārsteidzoši ātrā brauciena no Liepājas līdz Saraiķiem, tos arī pamanām. Saviļņojums par tik krāšņu putnu ir acīmredzams ne tikai man, kurš ir redzējis bišu dzeņus arī iepriekš. Tā ir kā patīkama atkalsatikšanās. Pirmo reizi tas gods bija iepazīties ar šiem unikālajiem Latvijas putniem tad, kad tika atklāta arī to ligzdošana Ziemupes jūrmalā. Vienīgi tad vēl nezinājām, ka tā ala, pie kuras atstājām drēbes dodoties peldēt, izrādījās apdzīvota (pēc divām nedēļām to atklāja Ingmārs Līdaka). Žēl, ka nav saglabājusies bilde ar šo ligzdas vietu…
Pēdējā pieturvieta atlikušajā ceļā uz Rīgu ir tikai gastronomiska pauze Skrundas veikalā, kur Ivo kļūst par mārketinga upuri un nopērk Pikto Putnu dzērienu, kas izrādās negaršīgs…
Uz Papi ir plāns aizbraukt vēlreiz šogad, īpaši tāpēc, ka LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadošajam inženierim Donātam Spalim šī ir 30. sezona Papē. Ir daudz kā interesanta, kas pa šo laiku ir noticis Papē, Engurē un citur.
Uz Papi zeltgalvīšos
Uz Papi 16.–18. oktobrī braucām tīri praktisku iemeslu vadīti – es pats personīgi gribēju aprunāties ar bāzes saimniecisko vadītāju Donātu Spali, bet līdzbraucējiem parādīt putnu ķeršanas un vērošanas iespējas Papē putnu migrācijas laikā. Uzreiz jāpiemin pasākuma dalībnieki – Ieva Grīnerte, kura rūpējās par garšīgām pusdienām un drošu braucienu un to pat nodrošināja pilnībā, un Andris Dekants, ar kuru iepazinos tikai dažas minūtes pirms brauciena sākuma un izrādījās, ka mums ir vairāk kopēju paziņu nekā sākumā varētu šķist.
Viss sākās ar organizēšanu, kas patiesībā nemaz tik viegli negāja kā vēlētos, jo patiesībā brauciens tika pārcelts veselas divas reizes. Iemesli bija dažādi, taču viss notiek uz labu un trešā reize bija vienkārši lieliski – laika apstākļi sarunāti ideāli, putnu migrācija lieliska un, protams, arī pati kompānija – turpceļš vispār nebija praktiski jūtams (vismaz man). Atpakaļceļā gan varēja just nelielu nogurumu, bet tik un tā četru stundu brauciens nešķita nekas pārāk ilgs.
Un tā sarunājām tikties pie lielveikala Sky Jūrmalas šosejas malā. Kad piebrauca Ieva, es nemaz nebiju uzreiz runājams, jo nācās vienam lietuvietim skaidrā lietuviešu valodā izstāstīt kā viņam tikt uz lidostu, jo acīmredzot bija pabraucis garām pagriezienam uz to. Beigās nesapratu, kuru ceļu īsti viņš izvēlējās, bet ne par to ir stāsts...
Stāsts pamatā ir par Ievu un Andri, kuri acīmredzot pirmo reizi brauca tā pa īstam „caur rokām izlaist putnu migrāciju”. Kāpēc šādi, sapratīsi vēlāk. Andris ir Jurģa Šubas labs draugs, savukārt Jurģis ir mans labs draugs, kas nozīmē, ka arī Andris līdz ar to ir mans draugs, turklāt arī filozofiski domājam līdzīgi. Tātad viss kārtībā. Savukārt Ieva ir biznesa pasaules pārstāve (man šī joma arī ir tuva), bet galvenais ir viņas aizrautība ne tikai par savu nodarbošanos un ģimeni, bet arī ar „mūsu mērķobjektu” – putniem. Abi šie cilvēki ir sākuši interesēties samērā nesen – kā izrādās tikai no pagājušā gada. Es pats esmu „ar putniem” jau vairāk kā dekādi, tāpēc man ir tas prieks un arī gods parādīt un iepazīstināt, kā arī iemācīt kaut daļu, ko esmu laika gaitā guvis no šīs apbrīnojamās pasaules, kas patiesībā visu laiku ir tepat līdzās. Patiesībā man lielāku gandarījumu sagādā palīdzēt cilvēkam iemācīties atšķirt žubītes balsi nekā pašam ieraudzīt melngalvas kaiju.
Izbraucām otrdienas vakarā jau pēc sešiem un Papē nonācām vēlā vakara stundā. Pa tumsu man vienmēr sagādā grūtības atrast īsto ceļu uz bāzi. Labi, ka īstajā brīdī piezvanīja Jurģis – izrādās lietuvieši ir uzbūvējuši jaunu ceļu, pa kuru var iebraukt arī uz bāzi – kamēr viņi neprotestē, tikmēr izmantojam. Bāzē sastopam vēl dažas pazīstamas sejas, taču ir laiks doties pie miera, lai no rīta ar īsto sparu varētu izbaudīt Papes burvību. Pirms tam gan izbaudām lietus efektu prožektoru „staros” ar dažādu strazdu migrācijas „paraugdemostrējumiem” un arī pirmo apgredzenoto sarkanrīklīti Gaiža Grandāna izpildījumā.
Rīta cēliens rudenī Papē sākas ap plkst. 8.00, kad tiek pārbaudīti tīkli un murds. Šajās dienās sanāca izbaudīt daudzu putnu sugu klātienes efektu. Īpašas attiecības sanāca ar zeltgalvīšiem – tie ir mazākie Latvijas putniņi un šajās dienās migrēja masveidā – otrajā rīta cēlienā caur mūsu trīs roku pāriem izgāja vairāk nekā 1000 šo mazo putniņu. Visus viņus neviens neņēmās gredzenot, taču dzimumus gan noteicām – kopā bija 786 tēviņi un 669 mātītes. Visinteresantākais putniņš, ko turējām rokās bija sārtgalvītis – arī tikpat liels, kā zeltgalvītis, tikai ar melnu svītru pār aci. To noķēra Ivo Dinsbergs tīklā, taču arī mums murdā bija vairākas interesantas sugas (varbūt ne no retuma vai biežuma, bet vienkārši cilvēciski), piemēram, zvirbuļvanagi vai dižraibie dzeņi, par kuru knābienu iznākumiem laikam nešaubās neviens. Bija arī mazais dzenis, kurš nemaz tik bieži murdā neiekļūst. Īpaša fotosesija sanāca ar garastītēm, kas patiesībā ir ļoti fotogēniski un simpātiski putni. Turot pie rokas fotokameru un ik pa brīdim paniekojoties, rodas ļoti labas idejas fotoplenēriem. Varbūt pat kādu izdosies īstenot.
Pēcpusdienā nolemjam aiziet līdz molam vai vismaz līdz bākai. Pirms dažām dienām uz mola redzēta retā melngalvas kaija un šaurknābja pūslītis. Uz neko izcilu neceram, bet nez kāpēc gribēju uzmanīgi apskatīties pie mola esošo kaiju baru. Tālāk īpaši negribējās iet, jo diena jau bija bagātīga un priekšā vēl arī pūču nakts. Pārbaudot pie bākas esošo kaiju baru, secināju, ka vienai no kaijām ir ievērojami tumšākas kājas nekā citām, turklāt šis putns bija kajaka lielumā (varēja ļoti labi atšķirt no milzīgās sudrabkaijas). Arī plankums pie galvas liecināja par interesantu putnu un, protams, tas ir nekas cits kā melngalvas kaija! Ir! Piedāvāju Ievai pieiet tuvāk un nofotografēt, lai būtu arī pierādījums. Diemžēl labas bildes neizdevās, taču sugu pierādīt varēja. Bija lielas aizdomas (un pamatotas), ka tas varētu būt cits putns nekā pirms dažām dienām Gaiža Grandāna, Mārtiņa Brieža un Ivo Dinsberga novērotais putns, taču nepietiekamās bilžu kvalitātes dēļ to pārliecinoši pierādīt nevarēja. Nekas, tik un tā ieejam vēsturē.
Tālākajā vakara gaitā es dodos runāties ar Donātu Spali, kuram šī ir jau 30. sezona Papē. Vairāk par to atsevišķā rakstā. Taču pārējie dodas pūču „medībās”. Pēc pāris stundu vilināšanas arī izdevās iemanīt tīklos kādu ausaino pūci. Nakts gaitā gan vēl bija vairākas pūces, par kurām varējām papriecāties.
Patiesībā par putnu sugu daudzveidību vislabāk var spriest no bildēm. Jauku skatīšanos!
Foto iegūts ar Ievas fotoaparātu.
 |
| Andris ar garastīti un zeltgalvīti. |
 |
| Ieva ar zeltgalvīti. |
 |
| Agnis nosaka dzimumu zeltgalvītim. |
Atpakaļceļā nododu godam nopelnītos „Putni dabā” autoreksemplārus Selgai Bērziņai Liepājā un Ainaram Mankum Saldū (daļa pienācās arī Jānim Jansonam, taču ar viņu diemžēl vaigā nesanāca iepazīties).
Uz tikšanos nākamajos „Putni dabā” braucienos, lai arī par šo braucienu vēl būtu ko stāstīt.
Agnis Bušs,
agnis@putnidaba.lv
